"Pārlasiet no jauna rokrakstu, sagatavojieties kaunam un nosūtiet to redakcijai": intervija ar rakstnieku Alekseju Salņikovu
Darbavietas / / January 07, 2021
Romāns "Petrovi gripā un ap to", kas pirmo reizi tika publicēts 2016. gadā, runā par automehāniķi Petrovs un viņa ģimenes locekļi, kuri pirms Jaunā gada saslimst un zaudē robežu starp realitāti un halucinācijas. Šī grāmata rakstnieku no Jekaterinburgas Alekseju Salņikovu pārvērta par Nacionālās Bestsellera balvas laureātu un literāru zvaigzni. Dzīves hakeris no autora uzzināja, kas ir literārā darba grūtākais posms, kā viņam bija jāpiesaista nauda, pirms viņš uzrakstīja pirmo grāmatu, un ko nozīmē panākumi rakstīšanā.
Aleksejs Salņikovs
Rakstnieks un dzejnieks, Nacionālā bestsellera balvas ieguvējs.
"Vai ir iespējams bagātināties ar grāmatām - jautājums nav man, bet gan Dž. K. Roulingam"
- Jūs kļuvāt slavens pēc romāna "Petrovi gripā un ap to" izdošanas. Kā noritēja darbs pie grāmatas?
- Ja godīgi, es neatceros, kā tas viss notika. Manā galvā palika tikai zaļā mūsu virtuves siena, kas toreiz bija nolobīta. Es reizēm pacēlu acis uz šo sienu. Romāna ideja pati par sevi bija smieklīga, bet mežonīga: ka mēs, pat ja dzīvojam vienā ģimenē, dažkārt nezinām visu par otru. Tas mūsu
bērns, pat augot mūsu acu priekšā, par kuriem mēs it kā zinām visu - jo zinām, ko viņš skatās, kādas grāmatas viņam lasām, ko viņš ēd - galu galā, mums joprojām ir noslēpums. Un arī grāmata par to, cik tuvu esam viens otram, pat ļoti attāliem cilvēkiem. Tik tuvu, lai cik tālu, jā.Viņš rakstīja brīvajā laikā, jo neticēja romāna panākumiem. Tas bija tikai tas, ka man pašam bija interesanti pabeigt un apskatīt izgudroto stāstu sīkāk. Tad es nodarbojos ar rakstīšanu par naudu: es sastādīju preču aprakstus, nedaudz tulkoju, ieskaitot rakstus, mainīju kursa darbu līdz pilnīgi neatpazīstamam.
- Vai jūs strādājāt kā kāds cits bez šī?
- Ak, kurš nestrādāja. Nācās pat finišētājam. Viņš šur tur bija sargs, bakstījās mašīnu šasijā, strādāja katlu telpā, pat izauga par maiņu darbu vadītāju. Bet šī brigadere, visticamāk, uzlika atbildību jaunākajiem.
Tajā pašā laikā es rakstīju kopš bērnības, tāpēc nekad neesmu sevi redzējis kā nevienu, izņemot rakstnieku. Jebkuru darbu vienmēr uztvēru no ērtības viedokļa vai kā sava veida literāra materiāla. Lasīt un rakstīt var vienā vietā, bet citur - ne. Tas ir visas ērtības.
- Noteikti pēc panākumiem "Petrovs gripā un ap to" bija neliels reibonis. Kā jums izdevās viņu uzvarēt un piespiest sevi rakstīt šādas grāmatas?
- Katru dienu sevi ir jāuzvar. Tad izrādās, ka viņš velti uzvarēja sevi un būtu labāk guļot uz dīvāna Un es nesteidzos, jo pārrakstīt jau ieskicēto, izdzēst veselus teksta gabalus ir diezgan sāpīgi - visu ir vieglāk pārrakstīt no nulles. Un šie vai divi gadi vienā tekstā - atkārtojot to ar variācijām, domājot par to, kā vislabāk - ir diezgan nogurdinoši galvas, jo ideja visu laiku ir ar tevi, tu to nēsā sev līdzi, šķiet, ka pat ej gulēt, bet tomēr to tā pagriež syak.
- Cik ilgs laiks ir jāstrādā pie vienas grāmatas?
- Ja jūs skaitāt no brīža, kad radās ideja, līdz punktam beigās, tad visa lieta aizņem vairākus gadus. "Petrovs" tika izgudrots apmēram septiņus gadus, iespējams. Divus vai trīs gadus es skatījos pirmo pusotru lapu un joprojām nezināju, kā pieiet. Kaut kā pietrūka.
"Departaments" arī griezās manā galvā, ejot sunim pa mežu. "Netieši", tātad, no pusaudža gadiem, tika sastādīts grāmatā. Ir sajūta, ka viņš sāka rakstīt dzeju tikai tāpēc, lai nāktu klajā ar šo romānu, kaut vai daļēji pārstāvot vidusmēra dzejnieka dzīvi.
- jūs stāstījaka romāns "Sekcija" dažreiz tika rakstīts piedzēries. Vai alkohols jums palīdz ar jūsu grāmatām?
- Ne dažreiz, bet tikai vienu reizi. Alkohols nedarbojas. Gluži pretēji. Ja pamodies no rīta pēc tam, kad pavadīji laiku draugu lokā, vēlies dzert ūdeni, lai gan tas tikai pasliktināsies. Jūs vēlaties smēķēt, un tas tikai pasliktināsies, un jūs visu dienu nākat pie prāta. Slikta dūša, cita starpā, un nav īsti slikta dūša, bet vai nu slikta dūša, vai nē. Tas ir vēl sliktāk. Kāda veida palīdzība ir darbā?
- Kas palīdz? Kādas zināšanas jums ir nepieciešamas, lai kļūtu par rakstnieku? Piemēram, jūs neesat pabeidzis universitāti, nepieminējāt literāros kursus, tikai dzejas studiju Ņižņij Tagilā.
- Literatūras kursi principā bija. Tas bija Jurija Kazarina un Jevgeņija Kasimova seminārs Jekaterinburgas Valsts teātra institūtā. Kurss "Literārais darbs" jeb "Literārais darbinieks". Bet pat šeit viņiem neizdevās neko pabeigt. Lai gan viss ļoti ātri pārauga draudzībā ar šiem skolotājiem, un šī draudzība turpinās līdz pat šai dienai.
Tūlīt sākās literārais darbs, kas ir interesanti. Parādījās publikācijas, kļuva izklaidējoši bakstīties savos tekstos, lai sastādītu vēl vienu izlasi, pārsteigtu kādu ar citu dzejolis. Kādu laiku tekstā bija bezierunu izpratne par to, kas ir labs un kas slikts. Vairāki gadi burtiski izstājās no manas dzīves, kamēr es nodarbojos ar šādu vārdu kārtošanu. Šķiet, ka tas bija tā vērts.
Un, kas attiecas uz izglītību, es nezinu, godīgi. Es redzēju Krievijas Zinātņu akadēmijas Urālu nodaļas akadēmiķu kolektīvo kolekciju. Ir skaidrs, ka šī krājuma dalībnieki nebija bez izglītības, taču tas vispār neietekmēja to, vai viņiem bija interesanti dzejoļi vai nē. Lielākā daļa to nedara. Jūs neticēsiet: runa bija par to, ka mamma ir jāmīl, jo viņa tevi dzemdēja mokās utt.
Literatūra ir tāda lieta, kurā, jo ilgāk esi, jo mazāk saproti, kā tā darbojas.
Tāpēc visbrīnišķīgākais radošuma laiks ir jaunība, jo šis ir bezierunu pašapziņas periods.
- Vai tagad varat par sevi teikt, ka esat profesionāls rakstnieks un literatūra jūs baro?
- Jā, tieši tā.
- Kā mainījies jūsu dzīvesveids pēc grāmatu izdošanas?
- Ne pārāk daudz, tāpēc maksa par vienu romānu bija pietiekama remontam un mierīgai dzīvei. Un par honorāriem no trim romāniem pietiek vēl klusākai dzīvei. Kas attiecas uz nepilna laika darbu, es labprāt kaut ko uzrakstu, ja man prasa, es kaut kur dodos, ja mani uzaicina. Bet tas nav no kategorijas "ir", es labprāt sazinos ar cilvēkiem.
- Vai jūs varat kļūt bagāts, rakstot grāmatas?
- Šis jautājums nav domāts man, bet gan J. K. Roulingam.
"Ja vēlaties kaut ko pateikt lasītājam, atkārtojiet to vairākas reizes, vēlams, izmantojot vāciņu"
- Kā aizsākās jūsu mīlestība pret literatūru?
- Viss sākās ar ģeogrāfisko atlantu. Es ilgi mocīju savus radiniekus, vaicājot, kā lasīt šī vēstule vai otra. Viņi tam nepiešķīra lielu nozīmi. Un kādu dienu tante ieradās pusdienot un, iespējams, aizrījās, dzirdot no blakus istabas vārdus, kurus viņa negaidīja no pirmsskolas vecuma bērniem: "Lihtenšteina, Berlīne, Barselona".
Tad mīlestība lasīt attīstījās no grāmatām, kuras mamma izvēlējās un paslīdēja. Īpaši viņš iemīlēja literatūru, kad septiņu gadu vecumā salauza kāju un vispirms gulēja uz kapuces, un pēc tam gāja ģipsī. Mīlestība nevarēja neattīstīties, jo vispirms es biju abonējis žurnālu "Vesyolye Kartinki" un pēc tam vairumā "Murzilka", "Pioneer", "Ugunskurs", "Jaunais dabaszinātnieks", "Jaunais tehniķis", kur zinātniskās fantastikas virziens bija tradicionāls. Es devos uz bibliotēku. Laikā, kad ciematā netālu no Ņižņij Tagilas nebija daudz izklaides, bija grūti nelasīt.
Starp viņa mīļākajām grāmatām bija Ļeva Tolstoja “Lauva un suns”. Viņa izmērīja viņa sentimentalitāti - pārbaudīja, asaras nāks, tās nebūs. Mēs visu laiku staigājām. Man patika arī Georgija Sadovņikova "Piedzīvojumu pārdevēja", Ilfa un Petrova "Divpadsmit krēsli", "Ants" neatsakās no Eno Raudas "Ondžej Sekora", "Mufs, Polbootinka un sūnainā bārda", Ernesta "Vecais vīrs un jūra" Hemingvejs.
- Kā jūsu ģimenes locekļi reaģēja uz jūsu vēlmi kļūt par profesionālu rakstnieku? Kā jūsu grāmatas tiek pārskatītas un vai tās tajās atpazīst sevi?
- Kad es biju bērns un pusaudzis, mīļie domāja, ka tas ir kaut kāds dumjš. Nu, jūs zināt, kad bērnam tiek jautāts, kāds viņš kļūs, kad viņš izaugs, un viņš atbild, teiksim, uz astronomu, un radinieki ir tādi: "Ak-oh-oh!" - un neviens netic. Tagad situācija ir nedaudz mainījusies. Šķiet, ka māsai un omītēm tas patīk, daži radinieki Igaunijā - arī par pārējiem es nezinu.
Sieva un dēls ir cits stāsts. Tomēr tas kaut kādā veidā tiek darīts kopīgi, piemēram, sievas un dēla izpēte, sievas darbs, kustība, suņa nāve, nepatikšanām un panākumiem. Sieva un draugi dažreiz atzīst dažas lietas, kas aizgūtas no dzīves. Bet tas ir labi.
- Izdevniecības AST tīmekļa vietnē par jums ir teikts: “Viņš uzskata, ka sieva ir vissvarīgākā sava darba kritiķe, un pilnībā uzticas viņas vērtējumam”. Vai jūs kaut ko pārrakstījāt, ja tas nepatika jūsu sievai?
- Jā, tajā pašā "Petrovā" Aida bija jāpasaka skaidrāk, nekā viņš bija pirmajā ar roku rakstītajā izdevumā. Kopš tā laika es esmu stingri iemācījies nerakstīto likumu: ja vēlaties kaut ko pateikt lasītājam, atkārtojiet to vairākas reizes, vēlams, izmantojot nelielu pilienu. Bet, kad Ļenai nepatika, ka varone "Netieši" pieņem atpakaļ savu bijušo vīru, tad es neļāvu viņai iejaukties, jo tas, kas vienkārši nenotiek starp cilvēkiem.
Tiklīdz esmu pabeidzis rakstīt rokrakstu, es uzreiz dodu Ļenai lasīt, bet tā laikā notiek, ka es kaut ko pārrunāju. Ne tikai ar viņu, bet arī ar draugiem es sāku runāt par tēmām, kas varētu būt noderīgas. Tad viņi atceras: viņi saka, tas ir tas, par ko mēs runājām, arī par šo. Arī Lena to pamana, viņai tas ļoti patīk, viņa vislabāk var redzēt, no kurienes šī vai tā epizode radusies. Tā, iespējams, ir viena no vairākām priekšrocībām, kas jādzīvo kopā ar rakstnieku.
"Varoņi sāk vadīt dialogus, kurus jūs pat nevarat izdomāt - viņi parādās paši"
- Kā tiek organizēta jūsu darba diena? Kur dodat priekšroku darbam, kādus rīkus izmantojat, rakstot?
- Es pamostos, nomazgājos, izstaigāju savu suni, eju pēc cigaretēm, manas grīdas, apsēsties strādāt. Daži no rīta rutīnas priekšmetiem dažreiz mainās vietām. No rīkiem, iespējams, Word.
- Kā jūs strādājat ar tekstu?
- Dīvainā kārtā tas daļēji darbojas. Jūs izdomājat kādu varoni, sacerat viņam piedzīvojumus, mēģināt viņam šos piedzīvojumus pārdzīvot, pierakstīt. Jūs izsvītrojat neinteresantos.
Kas attiecas uz stilu, man ļoti patīk ar mēli saistītā valoda, kas ir tuva sarunvalodai, bet es nedomāju, ka tas ir tieši mans stils. Tagad daudzi cilvēki tā raksta.
Bez plāna joprojām nav nekur, tas palīdz paskatīties uz to, ko jūs rakstāt, it kā no augšas, lai redzētu teksta fragmentu, pie kura strādājat, daļu no liela darba.
Ko lai saka, bet romāns nav stāstu kaudze, kas sakrauta viens otram virsū.
Šeit nav triku. Atcerieties, ka skolā viņi deva uzdevumu - sastādīt plānu klasikas stāstam. Šeit situācija ir pretēja: tiek prasīts izveidot plānu darbam, kura vēl nepastāv, un saskaņā ar to, it kā, atjaunot noteiktu tekstu no tukšuma. Es tikai izveidoju nodaļu sarakstu, atgādinot par to, kas tur būtu jānotiek. Tad es pa punktiem ieskicēju notikumu paraugus.
Ja kaut kas mainās rakstīšanas procesā, tad labi. Kamēr es rakstu plānu, es to diezgan daudz izlaboju, es to atstāju mierā, es domāju, bet pat pēc tam dažas izmaiņas joprojām notiek. Tas ir diezgan plūstošs process. Plāna punktu skaits ir atšķirīgs: es aptuveni novērtēju, cik daudz romāna nodaļu ir nepieciešams, cik daudz tam jānotiek nodaļas iekšienē.
- Kas ir grūtāk rakstnieka darbā: rakstīt grāmatas melnrakstu, izdomāt varoņus un sižetu vai pašrediģēt?
- Pašu rediģēšana ir nepārprotama. Šķiet, ka grāmata ir pabeigta, bet ne. Pašrediģēšanas grūtākais ir tas, ka, sākot pārlasīt, prātā nāk tās pašas domas, kuras radās rakstot. Un šajā sapnī jūs neviļus lecat pāri tām vietām, kuras redaktors pamanīs.
Un, kad jūs izdomājat, izveidojiet plānu, rakstiet - jums teksts ir sava veida pārsteigums, pārsteidz ar atradumiem, jokiem. Varoņi, iegūstot personīgās iezīmes, tiek uzņemti vadībā dialogi, kuru jūs pat nevarat izdomāt - tie parādās paši.
Tāda atrakcija, kuru iesaku visiem.
- Ko jūs parasti izgriežat no teksta, strādājot pie grāmatas? Ko jūs ieteiktu tiem, kuri cīnās ar savu tekstu rediģēšanu?
- Es noņemu to, kas man nepatīk, pievienoju to, kas šķita interesants. Bet tam nav jābūt bezgalīgam procesam. Jūs varat valdīt mūžīgi, un joprojām garā tekstā ir kaut kāds stulbums, es jums apliecinu. Jums vienkārši jāzina, ka rakstāt nevis diktātu, bet gan vēsturi. Pārlasiet to pāris reizes, savācieties kopā, sagatavojieties kaunam un nosūtiet rokrakstu uz adresēm, pēc iespējas pārslīdiet to izdevējiem un redaktoriem.
- Dovlatovs centās panākt, lai visi vārdi vienā teikumā sāktos ar dažādiem burtiem un tie paši vārdi lapā neatkārtotos. Vai jums ir kādi rediģēšanas noteikumi?
- Mani vairāk nomāc parastās, izplūdušās frāzes, piemēram, “balts kā palags”, “zils kā debesis”, “sarkans kā asinis”, “zelta rudens”. Burkas, kad redzama izvēle sinonīmslai neatkārtotu vārdu tekstā. Nedaudz mudina nepieciešamība nākt klajā ar dažām darbībām dialogos. Angļu valodā runājoši cilvēki ir teikuši, teikuši, teikuši, teikuši, teikuši. Mūsu valstī visi “niez”, “pamāj ar galvu”, “klepo dūrē”, “pamirkšķina” utt. Bet tas pats, pašas rokas izstiepjas, lai starp tiešās runas vārdiem ievietotu kādu darbību.
- Tu raksti katru dienu?
- Kad es zinu, par ko rakstīt, tad jā, katru dienu. Un, ja nezinu, tad vairākus mēnešus varu izdomāt, kas un kā. Jo, ja man tas nepatīk, tad kāda jēga gaidīt, ka lasītājs pēkšņi ienāks? Labāk apstāties un domāt. Neviens nesteidzas, pretēji mītiem, ka pastāv daži apgrūtinoši līgumi, un ja rakstnieks nepildīja termiņu, pie viņa nāk spēcīgi puiši no AST vai Livebook un uzmācas ar beisbola nūjām.
- Filma "The Petrovs in the Flu" būtu jāizdod šogad. Vai jūs piedalījāties filmā? Vai jums patīk Chulpan Khamatova un Semyon Serzin izvēle galvenajām lomām?
- Izskatās, ka viņi kaut kādā veidā ievietos mani kadrā, bet aizņemtības dēļ veiksmīgi paslīdu prom.
Un jā, izvēle, kuru Kirils Serebreņņikovs izdarīja, kad meklēja aktierus galvenajām lomām, man lieliski der. Bet, pat ja tas nederēja, režisors galu galā labāk zina, kādam jābūt vizuālajam diapazonam, kā cilvēkiem vajadzētu izskatīties kadrā, kā un kas viņiem jāspēlē.
“Lielākā daļa cilvēku, kas nodarbojas ar literatūru, faktiski sabojā viņu dzīvi. Viņi dara kaut ko tādu, kas nes tikai garīgu darbu "- jūsu citāts no vienas intervijas. Vai jūs domājat, ka rakstniekam nav viegli gūt panākumus?
- Panākumi ir vēl viens pasākums. Vai Platonovs bija veiksmīgs cilvēks? Vai varbūt Cvetajeva? Bet vismaz viņus atceras. Un simtiem vai tūkstošiem cilvēku, salīdzinoši runājot, dzīvoja apmēram tādas pašas ne visai jautras dzīves, viņi arī mācījās literatūru un vienkārši iegrimuši tukšumā, kā desmitiem mūsdienu rakstnieku, pat ļoti populāri tagad.
Gan agrāk, gan tagad tas neizbēgami notiek. Reizēm zibsnis atmiņā: "Un kur patiesībā tagad ir noteikts N, tikai pirms pāris gadiem atlaidināts?" Un tas tā, nē N. Veselas muzikālās grupas - jāšanās! Ko mēs varam teikt par tādām nesabiedriskām radībām kā rakstnieki. Pēc simts gadiem? Un pēc diviem simtiem? Vairāki vārdi, kas pazīstami tikai speciālistiem.
Ja jūs rūpīgi aplūkojat to, kas tagad ir veiksmīgs vai vienmēr ir pieņemts, tad tā ir acīmredzama labsajūta, atskaitot visas sabiedrībai nezināmās nepatikšanas.
- Vai jūs uzskatāt sevi par veiksmīgu rakstnieku?
- Jā, esmu diezgan veiksmīgs rakstnieks. Krievijā ir desmitiem, ja ne simtiem veiksmīgu rakstnieku. Viņi strādā dažādos žanros un gūst panākumus tajos. Es skatos savu plūsmu Facebook - ievērojama interesanta grāmata iznāk gandrīz divas reizes nedēļā. Gandrīz katrs no tiem ir notikums šim vai citam lasītājam.
Top grāmatas no Alekseja Salņikova
"Provinces esejas", "Kungs Golovļevs", Mihails Saltikovs-Ščedrins
Daudzžanru romāns "Provinces esejas" ir meistarīgi veidots, maģisks, atbilstošāks nekā dīvainā kārtā Sorokina "Cukura Kremlis", jautrāks nekā lielākā daļa mūsdienu satīras. 19. gadsimtā viņi ticēja literatūras un karikatūras spēkam, un tagad tas drīzāk ir mēģinājums izsmiet līdzīgi domājošos cilvēkus, nevis vēlme kaut ko mainīt lasītāja pasaules skatījumā. Vairāk sava veida ņirgāšanās par ziņu sižetu, kas pēc pāris nedēļām tiks aizmirsts, kad nākamajā pseidopolitiskajā pasaulē parādīsies jauns grabulis, kas piepildīs Facebook plūsmu ar atkārtotām ziņām. Galu galā romāns "Provinces esejas" ir pabeigts, tas ir, varoņu kavalkādes esamību prasmīgi izskaidro lielā teksta pēdējā frāze.
"Apburtais klaidonis", Nikolajs Leskovs
Leskova varoņi ir interesanti ar to, ka, ņemot vērā visu šķietamo nožēlojamību, dažreiz izolāciju no pasaules, nožēlojamākie no viņiem dažreiz ir stiprāki nekā lielākā daļa mūsdienu cilvēku. Viņi pārsteidz ar brīnišķīgu kvalitāti: viņi precīzi zina, kas viņi ir, kam tic, var apliecināt savu ticību ar Evaņģēlija citātiem. Pat šķietamais zaudējums viņiem joprojām ir sava veida mērķu noteikšana.
"Informācija", "Nauda", Martins Amis
Martina Amisa grāmatas ir ļoti godīgs gabals, pilns ar brīnišķīgām detaļām no pusmūža cilvēka dzīves. Cita starpā tajā ir daļa šāda virtuves misticisma, šī intuitīvā karmas izjūta, kas, izrādās, pārsteidzoši mūs tuvina britiem. Jūs lasāt un saprotat, ka mēs nemaz neesam tik atšķirīgi cilvēki šajā pasaulē.
Lasiet arī🧐
- "Mūsdienu medicīnas izaicinājums ir palīdzēt jums dzīvot, lai redzētu savu Alcheimera slimību." Intervija ar kardiologu Alekseju Utinu
- "Balss darbs ir kā fiziskā sagatavotība." Intervija ar balss aktieru studijas "Kubiks kubā" līdzdibinātāju Olgu Kravcovu
- “Manas instalācijas - plānojiet, izplatiet, skaitiet”. Intervija ar Lifehacker galveno redaktori Poļinu Nakrainikovu