Vai jūs zināt, kāpēc Titāniku nevar pacelt no okeāna dibena?

Leģendārais Titāniks nogrima naktī no 1912. gada 14. uz 15. aprīli. Viņa mirstīgās atliekas, kas joprojām guļ jūras gultnē, paziņoja UNESCO mantojums.

Daži brīnās: kāpēc gan nepacelt starpliku no apakšas? To taču varēs ielikt muzejā. Turklāt, iespējams, Titānika vrakos ir palicis daudz vērtīgu lietu: tātad, tās aiziet tenkaska tur ir seifs ar dimantiem simt miljonu dolāru vērtībā.

Patiesībā ir ierosināti daudzi veidi, kā to izdarīt, un lielākā daļa no tiem bija patiešām traki. Pēc visvairāk avārijapiemēram, vairāku bagātu katastrofas upuru ģimenes secināja līgumu ar Wrecking Company, kas specializējas kuģu vraku glābšanā.

Tās pārstāvji gatavojās dabūt bojāgājušo līķus, avārijas vietā nometot vēl vienu vai divus centnerus dinamīta. Sprādziens būtu iznīcinājis korpusu, liekot līķiem uzpeldēt virspusē, kur tos varētu savākt, identificēt un nogādāt uz zemi apbedīšanai.

Tiesa, tad viņi nolēma atteikties no šīs idejas.

Fakts ir tāds, ka dziļumā, kur atpūšas "Titāniks”, ļoti augsts spiediens un zema ūdens temperatūra. Šie faktori neļāva veidot pietiekamu daudzumu gāzu līķu sadalīšanās laikā. Un pat tad, ja būtu iespējams kuģi uzspridzināt, upuru ķermeņi nebūtu izcēlušies atpakaļ.

Vēl viena ideja piederēja Čārlzs Smits, Denveras arhitekts. 1914. gadā viņš paziņoja, ka zemūdenei būs iespējams piestiprināt elektromagnētus, nolaisties apakšā un, pieķeroties nogrimuša kuģa korpusam, pacelt to virspusē. Tiesa, arī šī ideja netika tālāk par rasējamo dēli: dārga, sarežģīta, nepraktiska, risks sagraut zemūdenes apkalpi ir pārāk liels.

60. gadu vidū Duglass Vullijs, trikotāžas strādnieks Baldokā, izstrādāta šādu shēmu: peldēt uz kuģa uz batiskafa un piestiprināt pie tā korpusa piepūstus neilona balonus. Ideju finansēja uzņēmēju grupa no Berlīnes.

Taču projekts sabruka, kad aprēķini parādīja, ka pasaulē vienkārši nav pietiekami daudz gāzes balonu, lai piepildītu nepieciešamo balonu skaitu. Vajadzētu 10 gadus, lai saražotu pietiekami daudz saspiesta gaisa, lai to pārvarētu okeāna spiedienu.

Vēl viens variants - bez jokiem! — aizpildīt kuģa korpuss ar simtiem tūkstošu galda tenisa bumbiņu. Tiesa, šo plānu kritizēja Džeimsa Medisona universitātes fiziķi, norādot, ka bumbiņas saplacināsies ūdens spiediena ietekmē, turklāt ilgi pirms tās sasniegs avārijas dziļumu.

Vēl viens variants – bumbiņu vietā izmantot sfēras, kas izgatavotas no īpaša rūdīta stikla, kas varētu izturēt spiedienu. Tomēr tas tika arī pamests, kad nepieciešamā sfēru skaita izmaksas tika lēstas vairāk nekā 238 miljonu dolāru apmērā.

Tā arī bija ierosināts iesūknēt Titānikā 180 000 tonnu vazelīna, kas ļautu kuģim atgūt peldspēju. Bet trakākā doma piederēja pie Walsall kravas ekspeditora vārdā Arturs Hikijs. Viņš teica, ka varot ieliet kuģī šķidro slāpekli, pārvērst to par ledus bluķi un aizvilkt uz krastu.

Jā, Titāniku, kuru nogalināja aisbergs, Hikijs pats būtu kļuvis par aisbergu.

Tiesa, speciālisti no Lielbritānijas transnacionālās industriālās gāzes kompānijas BOC Ltd aprēķinātska šim nolūkam būs nepieciešams nosūtīt vismaz pusmiljonu tonnu jūras dzelmē šķidrais slāpeklis. Tātad, lūk, bēda.

Šeit ir visi šie projekti neņēma vērā viens būtisks apstāklis: nogrimušā kuģa korpuss gadu gaitā kļuva pārāk trausls, lai paceltos pārvarētu milzīgo okeāna spiedienu. Baktērijas, jūras organismi un sālsūdens pārvērta Titāniku par sarūsējušu apvalku. Dzelzs drūp pieskaroties, un no cilvēku ķermeņiem nav palikuši pat skeleti.

1986. gadā Roberta Balarda ekspedīcija izpētītas kuģa vraka dibens un pamanīti kurpju pāri, kas gulēja šur tur. Tas ir viss, kas palicis no Titānika pasažieriem: miesa, kauli un apģērbu jau sen bija patērējuši jūras tīrītāji, un tikai iedegusi āda joprojām izturēja pūšanu.

Visā visumā, pacelt Titāniks varēja būt iespējams tikai pirmajos gados pēc katastrofas, un tas nav fakts, ka to būtu bijis iespējams iegūt pilnībā. Okeāns pārāk ātri iznīcina pat spēcīgākos cilvēka roku darbus.

Tagad vraka stāvoklis strauji pasliktinās, un, pēc zinātnieku domām, nākamajos 15-20 gados (maksimums – 50) no kuģa nekas nepaliks pāri. Titāniks vienkārši sabruks un pārvērtīsies rūsas kalnā, kuru pēc tam jūra izkliedēs. Un tur neko nevar darīt.